DO Architects.
Svencelē ir projekts jaunai kanāla apmetnei uz ūdens pie Kuršu lagūnas. Pilsētprojekta platība ir 21 hektārs, un tas ietver kanālu sistēmu, vienģimeņu un divģimeņu dzīvojamo māju salas, dzīvojamo rajonu, zemas dziļuma ostas, jahtu piestātni, jahtklubu un citas sabiedriskās ēkas.
Apvidu raksturo ūdens. Blakus katrai ēkai ir kanāls un laivu piestātne. Padomju laikos šajā teritorijā atradās pīļu ferma ar daudzām saimniecības ēkām, noliktavām un fermām, un fermu apkalpojošās ūdensteces tika izrakņātas.
Vēlāk pamestos un neizmantotos lauku dīķus atklāja kaitbordisti. Soli pa solim šī unikālā vecās fermas pārbūve ir kļuvusi par atpūtas vietu.
Raimonda Mikalajūniene (RM): Pastāstiet, kā radās ideja izveidot apmetni uz ūdens. Kas iedvesmoja projekta koncepciju, no kurienes smēlāties iedvesmu? Kas ir cilvēks, kuram jūs būvējat māju uz ūdens?
Andrė Baldišiūte (AB): Kad sākās darbs, uz vietas vēl atradās aptuveni 20-30 pīļu fermu ēku ar izraktām pīļu fermām. Tās ir lielas ūdenstilpes Kuršu līča krastos. Kad sākās attīstība, bijušo pīļu dīķu un Kuršu lagūnas savienojums kļuva ļoti dabisks. Mēģinot šo ūdeni dabiski novadīt uz šo teritoriju, izveidojās salas, pussalas un vesela ūdens kanālu sistēma.
Aplūkojot lagūnas vispārējo struktūru un jo īpaši austrumu krasta līnijas attiecības ar ūdeni, mēs redzam, ka tā pastāvīgi mainās. Vecās kartēs redzama ilgstoša piekrastes erozija, kuras rezultātā dabiskā ceļā ir izveidojušās iekšzemes salas. Tāpēc šodien izveidotās iekšējās salas ir kā literāra transformācija tam, kas šajā unikālajā lagūnas krastā jau ilgu laiku ir noticis dabiski. Ūdens un sauszemes attiecība nav mūsu radīta. Kādā brīdī šīs attiecības, iespējams, ir izbalējušas, pasliktinājušās, taču to nozīme nav zudusi. Rusnes upe, Krokų Lanka un visa Nemuna delta ir kapilārs kanāls, kas ietek Kuršu lagūnā. Šajā piekrastē ir daudz ļoti līdzīgu dabiski veidojušos pieguļošo teritoriju Svenceles apmetnei, taču tās ir aizaugušas un izzudušas.
Algimantas Neniškis (AN): Pašas dzīvojamās salas kā sava veida pilsētas kvartāls radās kā koncepcijas rezultāts: izveidot apdzīvotu vietu, kas ir ciešā saistībā ar tās apkārtni, šajā gadījumā ūdeni. Ņemot vērā, ka šo teritoriju ieskauj zemienes, bija lieliska iespēja “ielaist” šo ūdeni šajā teritorijā. Pamatojoties uz Nīderlandes piemēru un mūsu pašu pieredzi, kas gūta, studējot Nīderlandē, mēs uzskatījām, ka šī teritorija ir īstā vieta šādai vīzijai.
Lai katru māju pietuvinātu ūdenim, bija nepieciešams ūdeni pietuvināt cilvēkam: kad ūdens nonāk līdz katrai mājai, jūs izveidojat ceļu sistēmu, kas veido apkaimes ne tikai ar ielām, bet arī ar ūdeni. Ūdens ir kā galvenās ielas, kas veido teritoriju salu veidā.
Sabina Daugėliene (SD): Viens no galvenajiem koncepcijas principiem ir radīt dinamiskas pilsētas struktūru. Kopējā attīstāmā teritorija ir 21 hektārs, bet pilsētas struktūra nav liela. Tas ir pietiekami liels izaicinājums, lai radītu dinamiskas pilsētas sajūtu. Mēs par to esam domājuši, plānojot ceļus, – piekļūšana teritorijai nenotiek pa taisnāko ceļu, bet gan vismaz ar vairākiem pagriezieniem. Tas ir raksturīgs vecpilsētas ielu struktūrai, kur klaiņojošu ielu tīkls veido bagātīgu apkaimes struktūru. Iekšējie ceļi savienojas arī ar publisko telpu tīklu, ļaujot iedzīvotājiem pārvietoties pa teritoriju dažādās trajektorijās.
73% no kopējās platības ir publiskās telpas. Publiskās telpas ir ielas, gājēju ceļi, kanāli un ūdensmalas – lielas teritorijas, kas pieejamas visiem sabiedrības locekļiem. Visas šīs publiskās telpas ir labiekārtotas un veidotas tā, lai tās varētu izmantot ikviens – pat bērni var spēlēties, brīvi pārvietoties un zīmēt uz ielām, netraucējot satiksmei. Ielu ciemata sajūta rodas, kad privāto telpu robežas tiek paplašinātas un ielas kļūst par pagalma daļu. Tādējādi tiek izveidots augstas kvalitātes publisko telpu tīkls, kurā var pastaigāties pa teritoriju kā pa parku.
Milda Grabauskaitė (MG): Ikdienas publiskā telpa, piemēram, iela, ir veidota tā, lai tajā varētu uzplaukt dzīve un bērni varētu droši spēlēties un gribētu spēlēties. Piemēram. Ielas ir intensīvi apzaļumotas, sašaurinātas, lai mudinātu automašīnas samazināt ātrumu, ietves ir izvēlētas tā, lai gājējiem dotu priekšroku (bruģakmens segums, ietves ar vaļējo bruģi) utt.
RM: Kā jūs iedomājaties tipisku Svencelles iedzīvotāju? Viļņa, Kauņa, Klaipēda? Esi kaitborda un aktīvās atpūtas cienītājs? Ģimenes ar maziem bērniem vai, gluži pretēji, nobrieduši cilvēki ar pieaugušiem bērniem?
DO Architects. AN: Mērķis bija izveidot dinamisku pilsētu, kurā dzīvotu daudzveidīgi cilvēki. Tāpēc mūsu projektētie nami ir ļoti atšķirīgi. Sākotnējais redzējums bija iecerēts šo teritoriju veidot kā atpūtas vietu kaitbordistiem, makšķerniekiem un cilvēkiem, kas vēlas īslaicīgi atpūsties dabā. Mainoties dzīvesveidam, ir mainījies arī mūsu priekšstats par to, ko nozīmē būt salas iedzīvotājam. Tālmācības iespējas ļaus teritorijai piesaistīt plašāku cilvēku loku, kuri varēs šeit uzturēties ilgāku laiku, ne tikai vasarā vai brīvdienu nedēļas nogalē. Pastāvīgie iedzīvotāji rada labāku vides atmosfēru: viņi rūpējas par teritoriju, kopj un kopj to. Augot kopienai un palielinoties kopienas vajadzībām, var rasties bērnudārzi vai maiznīcas. Teritorija, kas attīstās ilgākā laika posmā, izceļot aktuālās vajadzības un iespējas vislabāk atspoguļot teritorijas raksturu.
MG: Cilvēks, kurš mīl dabu un ūdeni, meklē līdzsvaru starp mieru un aktivitāti. Cilvēks, kuram patīk privātums, bet ne izolētība, iespēja sajust, kas notiek apkārt, satikties, un, ja viņš ir sabiedriski aktīvs, – iespēja sarunāties.
RM: Šī vieta ir unikāla, vai bija kādi īpaši risinājumi attiecībā uz augsnes veidošanos, stabilitāti?
DO Architects. AB: Līdz šim mums nebija šādas pieredzes Lietuvā, tāpēc viss process šķita ļoti sarežģīts. Projekta sākumā mēs sadarbojāmies ar Nīderlandes ūdens inženieru uzņēmumu Witteveen + Bos, lai izstrādātu ļoti sarežģītu ūdens apsaimniekošanas sistēmu. Kad ieguvām datus par ūdens līmeņa svārstībām, redzējām, ka Kuršu kāpā ūdens līmeņa svārstības, kas pārsniedz 70 cm, ir ārkārtīgi retas. Mēs vienkāršojām projektu.
Taču, pirms mēs varējām attīrīt pašreizējo vienkāršību, bija jāizdara daudzas grūtas izvēles. Tādējādi tika likvidēta sarežģītā slūžu sistēma, kurai bija jāpalīdz kuģiem iebraukt kanālu tīklā. Ja padomā par to, kā tas tiek darīts un cik vienkārši tas ir, tas ir vienkārši pārsteidzoši. Lai gan visas šīs lietas sākumā ievērojami aizkavēja projekta uzsākšanu.
AN: Svarīgākais bija nodrošināt, lai pārveidojamā augsne sasniegtu drošu, pret plūdiem noturīgu līmeni. No kanāliem izraktā zeme tika pacelta vajadzīgajā augstumā, lai veidotu salas. Viss process atspoguļoja ilgtspējīgu pieeju videi, jo tā pati augsne palika uz vietas, un to nevajadzēja aizvākt vai pārvietot.
RM: Pastāstiet par projekta apjomu, kad sākāt darbu un kad plānojat to pilnībā pabeigt?
AN: Pirmā tikšanās ar izstrādātājiem notika 2005. gadā. Darbu sākām tajā pašā gadā: kopā ar holandiešu arhitektiem Karres en Brands izstrādājām koncepciju un vīziju. Detalizētu plānu mēs sagatavojām 2008. gadā, taču ekonomikas krīze apturēja darbu uz nenoteiktu laiku. Projekts atsākās 2011. gadā, kad būvlaukumā parādījās pirmās pagaidu ēkas – konteineru pilsētiņa. Šeit tika izveidots apkures centrs, un tur viss sāka attīstīties tālāk.
SD: Pašlaik tiek būvētas un detalizēti projektētas vairāk nekā 120 ēkas. Paredzams, ka līdz 2022. gadam tiks apbūvēti aptuveni 30-35% teritorijas, bet turpmāko 10 gadu laikā – līdz 90%. Tomēr, neraugoties uz to, vienmēr būs vieta turpmākai attīstībai un paplašināšanai. Mēs ceram, ka šī teritorija laika gaitā augs un attīstīsies par pilsētu. Laika gaitā izaugusī teritorija iegūst arvien daudzveidīgākas nokrāsas. Tā tas ir arī ar Svenceli – ilgstošais procesa sākums organiski augs pats par sevi un atklās teritorijas vērtīgākās īpašības un iekšējos principus. Apkārtējā zemē jau var redzēt, kā tiek būvētas mājas un rakti kanāli. Svencele dzīvo savu dzīvi.
RM: Kādi materiāli tika izmantoti projektā? Varbūt vide diktēja izmaiņas? Varbūt tas nav jūsu jautājums, .. bet kā jūs plānojat šāda projekta uzturēšanu – kā tiktu uzturētas koplietošanas telpas (piemēram, zāles pļaušana, atkritumu izvešana).
DO Architects. AN: Mērķis bija bijušo pīļu fermu aizstāt ar mūsdienīgu objektu pie ūdeņiem, kas viegli iekļaujas reģiona arhitektūrā. Mēs analizējām reģiona vēsturiskās teritorijas, kurām raksturīgas mājīgas, cilvēkam draudzīgas telpas (mājas, nojumes, šķūņi, laivu mājas, tīklu angāri), kas veidojušās laika gaitā.
Zāles pļaušana un atkritumu izvešana ir kopienas lieta. Tomēr visi priekšnoteikumi centralizētai teritoriālajai pārvaldībai ir radīti. Iedzīvotājiem ir kopīgas cerības un intereses, un, iespējams, liela daļa no viņiem izvēlēsies centralizētu teritorijas uzturēšanu.
MG: Mēs izmantojām materiālus, kas raksturīgi Pamari reģionam – koku, salmus, sarkanos ķieģeļus -, kas ļoti labi noveco un ar laiku kļūst tikai labāki. Šādā veidā esam apvienojuši vēsturiskās iezīmes ar mūsdienīgiem risinājumiem: esam izmantojuši materiālus, telpu proporcijas, bet esam koriģējuši ēku formas. Mūsdienīgu arhitektūras struktūru izmantošana ir palīdzējusi radīt lielāku privātumu salu iedzīvotājiem.
RM: Kā jūs redzat šī projekta nākotni. Varbūt jūs jau meklējat jaunus izaicinājumus citur?
DO Architects. AN: Mērķis ir radīt unikālu telpu, kurā cilvēks var atrast mājokli un peldlīdzekli tikai 2,5 metru attālumā no savas dzīvojamās istabas. Līdz šim laiva vai citi ūdens transportlīdzekļi tika uztverti kā atpūtas, nevis ikdienas dzīves elementi. Šim projektam vajadzētu piesaistīt cilvēkus, kuriem piekļuve ūdenim kļūs par galveno pārvietošanās veidu. Mēs ceram, ka neatklātās lagūnas krasta dzīves iespējas kļūs par jaunu standartu blakus esošo teritoriju attīstībai. Tas iedvesmos un rādīs piemēru apdzīvotajām vietām, kas atrodas gar to pašu lagūnu un kurām ir liela neizmantota saikne ar apkārtējo vidi.
AB: No otras puses, ir grūti iztēloties nākotni, jo tā būs citāda, nekā jūs plānojat. Ja pirms 15 gadiem šķita, ka mēs varam ieplānot apmetni un tā arī paliks, tad šodien šķiet, ka vissvarīgākais ir izveidot pareizo pamatu un pamatnostādnes, un tad jāskatās, kā tas notiks. Bez šīs vīzijas, kas tika radīta, visa šī teritorija šodien varētu izskatīties pavisam citādi, un mums būtu pavisam cita vide. Tāpēc, manuprāt, vissvarīgākais ir virzīt projekta vīziju pareizajā virzienā un redzēt, kā šī teritorija gadu gaitā dabiski augs un mainīsies.
Foto no UAB “Betono mozaika” arhīva.